Adīšanai noder visdažādākā dzija –vilnas, pusvilnas, kokvilnas vai mākslīgās šķiedras. Dzija var būt vidēji rupja vai smalka.Parasto vilnas dziju iegūst no aitām, ko audzē mūsu laukos. Tā ir silta, elastīga, labi mazgājama, nestiepjas, labi krāsojama. Parastā vilnas dzija ir piemērota visu priekšmetu tamborēšanai un adīšanai, izstrādājumā labi izceļas adījuma raksti. Adījumi ir viegli kopjami, mazgājot nesaveļas un neizstiepjas.
Ķemmdziju izgatavo no speciāli apstrādātas paaugstinātas kvalitātes vilnas. Ķemmdzija ir ļoti smalka. No divkārtīgas vai trīskārtīgas ķemdzijas ada smalkus pirkstaiņu. Tā ir ļoti silta, mīksta, elastīga, poraina, nestiepjas, labi krāsojama. Tā ir uzmanīgi jāmazgā, jo var savelties.
Adīšana ir viena no senākajām apģērba darināšanas tehnikām, tai vienmēr bijušas ne tikai praktiskas, bet arī dekoratīvas funkcijas. Adījumi ir ļoti iecienīti, jo tie ir poraini, elastīgi, silti, labi piekļaujas augumam un netraucē kustības.
Tā kā adījumi ir ļoti piemēroti mūsu klimatiskajiem apstākļiem un to pagatavošana samērā vienkārša, adīšana arī tagad nav zaudējusi savu nozīmi gan daiļamatniecībā, gan tautas daiļradē.
Feodālisma un kapitālisma periodos cimdus adīja galvenokārt savas ģimenes vai saimes vajadzību apmierināšanai, samērā maz adīšana bija saistīta ar amatniecību un mājturību, kas ražoja tirgum, kurš diktēja savu gaumi.
